Akadēmiskais centrs
Daudziem liekas: dzied, dejo, nu kas tad tur? Šādiem vārdiem sarunu sāk diriģente, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesore Māra Marnauza. "Taču tā nav izklaide, tas ir smags darbs – koncentrēties, strādāt mēģinājumos, brīvdienās braukt uzstāties koncertos, atkal mēģināt. Tā ir kultūras daļa. Es to uzskatu par nozīmīgu izglītības procesu. Tie, kas dzied koros un dejo deju kolektīvos, ir atbildīgi, apzinīgi cilvēki. Tā ir pilnīgi cita sabiedrības daļa. Tie ir cilvēki, kuri lasa grāmatas, iet uz koncertiem, ved bērnus uz izstādēm un brīvdabas pasākumiem," viņa piebilst.
Māra Marnauza ir dibinājusi un vada divus izcilus augstskolu korus – daudzu starptautisku konkursu laureātu Latvijas Universitātes sieviešu kori Balta (1999) un Ekonomikas un kultūras augstskolas kamerkori Fortius (1985). Turot rūpi par Dziesmu svētku kustību, Māra Marnauza ir Dobeles un Saldus koru apriņķa virsdiriģente, Vispārējo latviešu dziesmu svētku virsdiriģente (2013, 2018), jau sešu Baltijas valstu Studentu dziesmu svētku Gaudeamus (1999–2018), vairāku Latvijas sieviešu un vīru koru salidojumu un reģionālo dziesmu svētku virsdiriģente.
Diriģente ar saviem koriem pierāda, ka arī pandēmijas laikā ir iespējams neapstāties un darboties ar plašu starptautisku vērienu. Šāda mēroga apritē labi pazīstamais sieviešu koris Balta ir paspējis piedalīties piecos starptautiskos festivālos. Četri no tiem notika jaunā, pulcēšanās ierobežojumu diktētā tiešsaistes formā. Līdz februāra beigām jāapstiprina Baltas dalība polifoniskās mūzikas un habaneras žanram veltītā festivālā, kurš jūlijā plānots klātienē Spānijā. Savukārt Fortius gatavojas un cer, ka arī fiziski drīkstēs doties uz prestižo Eiropas Grand Prix konkursu novembrī Tolosā. Tepat Latvijā tuvojas sieviešu un vīru kolektīvu salidojums 5. jūnijā Tukumā un pašas Māras Marnauzas organizētais kopkoncerts Kurzemes dziedāšanas svētkiem – 150, kuram jānotiek 26. jūnijā. Abi diriģentes kori ir pieteikti dalībai koncertā Kokariem 200. Brāli, brāli.
Ieceres un plāni ir lieli, lai gan tikpat liela ir arī neziņa, kas un kā vispār drīkstēs notikt.
Abi kori man ir kā otrā un trešā ģimene. Tajos ir gan studenti, gan absolventi. Ir arī dalībnieki, kuri dzied pat abos koros un ir kopā ar mani jau ilgāk nekā divdesmit gadu. Viss šajos koros man vienmēr ir personiski tik svarīgs un nozīmīgs, ka brīžiem jājautā, kāpēc tik šausmīgi uztraucos par visu, kas tur notiek. Tā ir daļa no manis. Diriģents var izpildīt mūziku tikai caur cilvēkiem, un līdz ar to viņš savā mūzikas izjūtā un pārdzīvojumā ir tik ļoti sasaistīts ar katru dziedātāju, ka tas ir viņa dvēseles atspulgs.
Mēģinājumos un koncertos esmu ar viņiem kopā, un vienmēr ir tik liels gandarījums, jo jūtu, ka emocijas un dvēseles saplūst. Kad sākās kovidlaiks, tieši tas bija liels šoks, ka pēkšņi vairs nevar šos cilvēkus satikt. It kā siena būtu nolikta starp mani un viņiem: tikai sazvanāmies vai sarakstāmies feisbukā. To, cik svarīgas diriģentam un dziedātājiem ir vienojošās, psiholoģiskās saites, pa īstam novērtējām tad, kad vairs nedrīkstēja nākt uz kori.
Var teikt, ka pēdējā laikā cilvēki bija izlaidušies. Ne tikai manos koros, bet vispār. Diriģenti mūždien lūdzās, lai dziedātāji nāktu uz mēģinājumiem un koncertu, bet jaunieši diezgan egoistiski šķiroja: uz šo nākšu, bet uz šo – ne, šis mani interesē, bet šis – ne tik ļoti. Viņi šķiroja, izvēlējās dzīves prioritātes un ne vienmēr uz kori varēja atnākt. Tagad viss ir mainījies pilnīgi neticami: kad cilvēki pēkšņi sēdēja vieni mājās, bez sava kora, viņi sajuta, ko viņiem īsti tas koris nozīmē. Tas ir pozitīvs ieguvums, ka daudzi varēja pārdomāt, kāpēc viņi dzied, kas viņiem ir svarīgs un kā viņiem pietrūkst, kopš vairs nevar nākt uz kori. Cik viņiem ir svarīgi cilvēki, diriģents, domubiedri, dziedāšana un emocijas.
Ne jau visi ir pārbagāti ar draugiem un ģimeni. Citiem tas ir vienīgais, kas ir ārpus darba un problēmām, kas viņus dzīvē nomāc. Korī viņš var justies vajadzīgs, piederīgs. Te kāds painteresējas, kā viņam klājas, nemaz jau nerunājot par emocijām, ko cilvēki izjūt dziedot, ka šīs psiholoģiskās un emocionālās saites viņi sajūt tik spēcīgi. Ne tikai caur to, ka cilvēki ir blakus, aiz muguras un priekšā, bet arī tieši caur daudzbalsību. Es nebiju līdz galam sapratusi, ka tagad, strādājot platformā Zoom, dziedātājiem tik ļoti pietrūkst daudzbalsīgās dziedāšanas, kas latviešu koros ir pamata tradīcija, ka tieši tā izraisa tik lielu emocionālu gandarījumu – sajust savu balsi kopējā akordā, skaņā, plūdumā. Tas mani ļoti iepriecināja. Diriģenti pie tā strādā vienmēr, bet nebiju iedomājusies, ka dziedātāji to tik ļoti novērtē un no tā gūst tik lielu baudu.
Jau martā, kad sākās dīkstāve, es sāku strādāt Zoom, jo sapratu, ka nevaru bez saviem dziedātājiem iztikt. Sākumā panikas nebija, jo likās, ka tā turpināsies īsu laiku, nevis līdz jūnija vidum. Jau pirms ārkārtas situācijas koris Balta bija karantīnā. Bijām tikko atgriezušies no starptautiska festivāla un diriģentu foruma, kas februāra vidū notika Dienvidkorejā. Pašizolācijā vēl nebija obligāti jāiet, taču manas dziedātājas – īpaši tās, kuras strādāja izglītības iestādēs, – saskārās ar to, ka darba devēji bija nobijušies un vienkārši lika ņemt atvaļinājumu un nerādīties darbavietā. Es arī dabūju pārcelt koru kopmēģinājumus Saldū un Dobelē. Mums paveicās, ka Čedžu atrodas okeāna vidū un tur vispār nebija neviena Covid-19 slimnieka, tomēr divas nedēļas sēdējām mājās un ļoti uztraucāmies, vai tikai kāda nesaslims.
Kad sākās karantīna, šoku jau bijām pārdzīvojušas, tomēr dīkstāves pirmajās nedēļās bijām apjukuši. Kad tuvojās marta beigas, sapratu: nē, es tā nevaru! Man šo cilvēku pietrūkst! Noskatījos vairākas pamācības, kā attālināti vislabāk strādāt tieši ar kori. Ļoti labus padomus YouTube bija ievietojusi viena diriģente no Anglijas, sevišķi man patika tur atrodamā Dānijas Karaliskās mūzikas akadēmijas profesora Jima Dausa Hjernē pamācība. Interesanti, ka, jau sākoties pandēmijai, visi bija ātri reaģējuši un aktīvi dalījās pieredzē. Pilnīgi no nulles apguvu Zoom. Bija daudz nianšu: kā noregulēt skaņu? Kā izdarīt tā, lai nav atbalss, un samazināt skaņas kavēšanos? Kā korim kopā iedziedāties, ko var darīt visi kopā, ieslēdzot mikrofonus? Kā dziedāt, un kad varam sarunāties? Izrādījās, ka, tieši dziedot, atbalss funkcija pastiprinās un skaņa vairāk kropļojas nekā runājot. Tāpēc bija vajadzīgs lielāks interneta ātrums, un izrādījās, ka jāpieslēdzas nevis bezvadu wi-fi, bet pastāvīgajam interneta pieslēgumam.
Smalki un sarežģīti. Pavisam kas cits nekā tiešsaistes lekcija vai konference?
Tur jau tā nelaime, ka Zoom ir paredzēts nevis mūzikai, bet konferencēm un lekcijām. Tajā brīdī, kad viens runā, pārējie mikrofonus izslēdz. Ideāli, ja izslēdz arī video, jo tad interneta ātrums ir lielāks, kavēšanās – mazāka un skaņas kvalitāte uzlabojas. Tāpēc tik vērtīgi bija padomi, kas ir jāsaslēdz audio uzstādījumos, kā sistēma ir pielāgojama, lai skaņa tieši mūzikas mācīšanā būtu kvalitatīvāka. To apguva un savā datorā noregulēja arī katrs dziedātājs. Savukārt periodā, kad atkal drīkstēja mēģināt kopā, vajadzēja ievērot distanci, katru reizi visu dezinficēt, iesniegt dalībnieku sarakstu. Ieejot telpās, katram bija jāuzrāda personu apliecinoši dokumenti. Vissāpīgākais bija, ka visādos karaokes krogos varēja pulcēties un dziedāt uz nebēdu, bet koris pulcēties nedrīkstēja.
Zināms, ka daļa tiešsaistes nodarbībām tomēr nepieslēdzas. Kā noturēt uzmanību?
Esmu izdarījusi visu, lai dziedātāji mani redzētu un emocionāli uztvertu kā diriģenti korī. Es ar viņiem runāju, ar vienu roku spēlēju, ar otru diriģēju un dziedu līdzi. Būtiskākais ir psiholoģiskais, sociālais aspekts. Bija ļoti svarīgi, ka turpinājās ierastā kārtība. Amatierkorī ir ļoti svarīgs ieradums, svarīga pašdisciplīna: šodien ir pirmdiena, šovakar man ir mēģinājums. Par spīti nogurumam un tam, ka dažreiz ir grūti saņemties doties uz mēģinājumu, viņi iet uz kori. Ja ilgi to nedara, daudzi atrod citas nodarbes vai arī dzīvē kaut kas mainās. Tāpēc vienmēr pēc vasaras brīvlaika ir tik grūti atsākt ikdienas kora darbu. Ja ilgstoši nekas nenotiek, ir liels risks, ka tie, kuriem ir vajadzīga socializēšanās, atradīs kaut ko citu vai arī kļūs nomākti un ieslīgs depresijā. Citi savukārt vienkārši atradināsies regulāri atlicināt laiku korim. Šo laiku aizpildīs kaut kas cits.
Dziedātāji paši atzīmē, ka, zinot, ka konkrētās dienās un laikos notiks tiešsaistes mēģinājumi, viņi tiem gatavojas un koncentrējas šim darbam. Situācijā, kad nevaram tikties klātienē, nav tik būtiski, cik augstu muzikālo līmeni varam mēģinājumā sasniegt, kaut arī katrs individuāli ir daudz iemācījies. Dziedātāji atzīst, ka būtiska ir pašdisciplīna un tas, ka viņi tomēr turpina darbību kolektīvā. Vēl viņi atzīmē, ka viņiem ir ļoti svarīgi – kaut arī šādā veidā – redzēt citam citu. Laikā, kad visi ir pārbijušies un neziņā, kas notiks ar viņu darbu, algu, ģimeni, ir svarīgi satikties ar pozitīvi noskaņotiem cilvēkiem un gūt pozitīvas emocijas. Un pats galvenais – emocionāli koncentrējoties dziedāšanai, viņi vairs nedomāja par kovidu un visām ar to saistītajām problēmām. Citādi tikai skatāmies vakarā ziņas: cik saslimuši, cik ir slimnīcās, cik nomiruši, parādījies vēl lipīgāks vīruss. Zoom mēģinājumi ļāva sajust kopā būšanu, kas kora psiholoģiskajai videi ir svarīgi, – nekas nav apstājies, viss turpinās, mēs kā koris turpinām būt.
Tomēr šādi nav iespējams izkopt kora ansambli, kopskaņu un būvēt māksliniecisko interpretāciju.
Neskatoties uz to, ka nebija iespējams strādāt ar kopskaņas niansēm, skaņdarbu noskaņu, filozofiju, saturu, varēju izstrādāt tehniskās lietas
Dziedātāji bija koncentrējušies repertuāra apguvei, tas bija svarīgi, lai neapstātos un strauji nekristos kora līmenis. Intensīvi apguvām tekstu dažādās valodās – trenējām latīņu, spāņu, angļu valodas izrunu un tulkojām, lai izprastu satura jēgu. Tika trenēta dziedelpa un balss, attīstīta iekšējā muzikālā dzirde. Apgūstot balsu partijas individuāli, katrs varēja labāk saklausīt savu balsi un kļūdas. Tā katrs ļoti labi varēja sevi izkontrolēt: vai viens pats varu nodziedāt savu partiju. Tas ļoti attīstīja patstāvību, paškontroli. Ir jākoncentrējas, un vairs nevari pačatot telefonā, kamēr citi blakus dzied.
Dziedot no PDF failiem, varēja ietaupīt papīru. Daži dziedāja pat darbā, par to priecājušies ēkas apsargi un vaicājuši, kad atkal varēs dzirdēt dziedāšanu. Pavasarī es virtuālajos mēģinājumos ņēmu visus kopā, bet tas bija apgrūtinoši: kamēr pievēršos vienam, citi gaida un garlaikojas. Savukārt tagad pēc kopīgas iedziedāšanās sadalāmies pa vairākām virtuālajām istabām – piemēram, pirmie soprāni ar mani, otrie – ar kormeistaru. Man ļoti daudz dod pieredze – tas, ka esmu strādājusi par diriģenti jau ilgus gadus. Es pazīstu savus korus un varu prognozēt problēmas. Lai gan mācot es dziedātājus tikai redzu, varu iztēlē iekšēji dzirdēt, kā viņi dzied. Kaut arī ņemos viena pati, es to daru tik emocionāli un spilgti, it kā būtu pa īstam kora priekšā. Šobrīd galvenais ir neapstāties, nepazaudēt kolektīvu.
Gandrīz vai jādomā, ka atliek vien šādi turpināt?
To var ļoti labi izmantot priekš cilvēkiem, kuriem ir problēmas atbraukt. Iedomājies, man tagad mēģinājumā sēž cilvēki no Kocēniem, Staburaga, Valmieras, Ogres, Skultes, Rīgas, Tukuma, es pati atrodos Garciemā, un mēs visi esam mēģinājumā! Šī ir ļoti laba metode nošu materiāla, ritma, teksta un izrunas apguvei, īpaši, ja cilvēki atrodas tālu, viņiem mājās ir mazi bērni vai ir citi iemesli, kuru dēļ viņi nevar regulāri atbraukt uz mēģinājumiem. Nekad nebūs tā, ka simtprocentīgi visi varēs būt klāt. Tāpēc pat domāju arī mēģinājumos klātienē uzlikt kameru, lai tie, kuri nav varējuši atbraukt uz Rīgu, tomēr varētu sekot mēģinājumu gaitai.
Kas ir attālinātā darba lielākie mīnusi? Kur nevajag lolot liekas ilūzijas?
Diriģents nevar dzirdēt, ko dzied katrs dziedātājs. Nevar mērķtiecīgi labot intonāciju, vokālās kļūdas un citas neprecizitātes. Nevar strādāt pie mākslinieciskās interpretācijas, dinamikas, frāzējuma, agoģikas. Dziedātājiem ļoti apgrūtinoši bija tas, ka nevarēja dzirdēt kopskaņu un intonatīvi sadziedāties ar citiem dalībniekiem. Pietrūka emocionālā gandarījuma, ko sniedz daudzbalsīgā dziedāšana. Pietrūka kolektīva auras, savstarpējās mijiedarbības.
Trūka motivācijas, jo bija daudz traucējošu faktoru mājās. Dzīves apstākļi ir ļoti dažādi. Daļai kora dalībnieku nebija iespēju atrast mēģinājumiem ērtu vidi, kur varētu dziedāt, netraucējot citiem mājiniekiem un kaimiņiem. Daļa mājās nevarēja dziedāt ar pilnu atdevi. Nav šaubu, ka emocionāli lielāks piepildījums un kopības izjūta rodas klātienē. Attālināti var klausīties tikai vienu cilvēku. Divus vairs nevar, bet, mēģinot virtuāli sasummēt kora kopskaņu, tikai pats pārbīsies no rezultāta. Ir pilnīgi neiespējami attālinātā veidā izstrādāt muzikālo izpildījumu tādā līmenī, lai varētu uzstāties koncertos, piedalīties festivālos un konkursos. Mācību process notiek, bet sasniegt māksliniecisku kvalitāti Zoom nekādi nav iespējams. Tas ir jāapzinās. Dzirdu, kā visi platformā Zoom gatavojas Skolēnu dziesmu svētkiem, taču neticu, ka Zoom ir iespējams attīstīt daudzbalsību, izveidot kora priekšnesumu, ja dziedātāji reāli nedzird viens otru pat unisonā! Protams, tas nav kora mēģinājums, kurā vari strādāt pie korim visbūtiskākajām lietām. Vari tikai ielikt pamatus.
Izmēģināji arī kādu brīdi atļauto strādāšanu – viens pret vienu?
Izmēģināju, un tas bija ļoti efektīvs darbs. Es nevienu nespiedu. Bija tikai tie, kuri paši to vēlējās, un biju ļoti pārsteigta, cik aktīvi cilvēki pieteicās un gribēja izmantot šo individuālo darbu, jo viņiem ir svarīga pašizaugsme. Viņiem nav tikai darbs un sadzīviskās rūpes, bet arī vēlme veltīt laiku sev, attīstīt savu balsi, kaut ko iemācīties un gūt gandarījumu no šīs dzīves kvalitātes. Tie, kuri nāca, nebeidza pēc tam vēl vakarā feisbukā rakstīt pateicības par to, ko viņi ir ieguvuši individuālajā nodarbībā.
Tas ir ekskluzīvi – kā augstākā līmeņa privātstundas?
Dziedātājiem tas daudz nozīmēja gan attīstībā, gan arī cilvēciski, emocionāli sajusties, ka viņi tomēr dzīvo. Mēs tikai neizrādām, ka esam pārbijušies, bet zemapziņā ir baigā neziņa. Ja cilvēkam nav nekādu iespēju kvalitatīvi pavadīt savu brīvo laiku, sajusties vajadzīgam, saprastam un novērtētam, ir smagi un pat bīstami. Īpaši tiem, kuri dzīvo vieni paši. Viņiem tā bija iespēja aiziet prom no ikdienas problēmām un rūpēm, atnākt pilnveidoties un izjust īpašu attieksmi. Cilvēkam ir ļoti svarīgi sajust, ka viņš ir vērtība pats par sevi. Bet tas ir iespējams tikai tad, ja viņš kaut ko dara un pilnveidojas. Tāpēc jau cilvēki lasa grāmatas, iet uz koncertiem, piedalās koros un deju kolektīvos. Ne jau lai izklaidētos. Individuālajā darbā to varēja lieliski izdarīt, un cilvēki to izmantoja ar vislielāko prieku. Sākumā domāju: ja neviens nepieteiksies, tad es arī nebraukšu. Pēc tam universitātē man teica: jūs jau vienīgie te strādājāt. Sanāca gandrīz vai taisnoties: piedodiet, bet mūsu dziedātājas ļoti grib. Vēl svarīgāk tas bija lauku koriem, jo to dziedātājiem ir dažāds līmenis, un beidzot bija iespēja pastrādāt individuāli. Parasti tas nav iespējams.
Kā paspēji individuāli strādāt ar divu koru dziedātājiem?
Mums ir kormeistari, tāpēc varējām vienlaicīgi strādāt ar diviem vai pat trim dziedātājiem – ar katru savā telpā. Tas nozīmē, ka vienā mēģinājumā varēja atnākt pat 15 cilvēku. Sākām jau puspiecos pēcpusdienā un turpinājām līdz vēlam vakaram. Tomēr saslimstības skaitļi auga, it sevišķi Rīgā, un arvien bīstamāk kļuva braukt sabiedriskajā transportā. Novembra vidū, kad sākās ārkārtas situācija, pārgājām uz Zoom. Tā bija vienīgā izeja, jo dziedātāji, kuriem vairs nebija jābrauc uz darbu un studijām, atstāja īrētos miteklīšus Rīgā un aizbrauca katrs uz savām mājām visdažādākajās Latvijas vietās
Ir būtiski sniegt dziedātājiem psiholoģisko atbalstu, bet – kādā veidā?
Tie šobrīd ir paši galvenie jautājumi. Mūsu feisbuka grupās lieku viņiem apsveikumus dzimšanas un vārda dienā. Lieku viņiem skaistu mūziku, iedvesmojošus mūsu dziesmu izpildījuma paraugus. Lieku mūsu sadarbības kolektīvu sūtītos sveicienus, pateicības vārdus. Piedalāmies virtuālos pasākumos. Pēc tiem pienāca vēstules no komponistiem, ārzemju kolēģiem, festivālu rīkotājiem: mēs jūs dzirdējām, esam sajūsmā, kā jūsu koris skan! Tas iedvesmo. Tas vieno. Kādam varbūt liekas, kam tas ir vajadzīgs, bet tas ir ļoti nozīmīgi šajā situācijā, piespiedu kara stāvoklī, kad nedrīkstam dzīvot cilvēcisku dzīvi, baudīt saskarsmi, satikties un kopā dziedāt latviešiem tik būtiskajā korī.
Kā, strādājot attālināti, taviem koriem – īpaši Baltai – izdevās tik vērienīgi apliecināties, piedaloties pat vairākos starptautiskos forumos?
Korim Balta 2020. gada sezona izvērtās tiešām unikāla – pieci festivāli, no kuriem tikai pirmais februārī Dienvidkorejā notika klātienē. Savukārt četri pārējie bija online festivāli Pekinā, Šanhajā, Dienvidāfrikā un Grieķijā. Martā saņēmu e-pasta vēstuli no Pekinas ar ielūgumu piedalīties starptautiskā tiešsaistes projektā Singing the Same Song, kura būtība bija parādīt, ka, par spīti visam, tomēr ir iespējams radoši sadarboties un kaut ko paveikt kopā cīņā pret pandēmiju.
Baltas dziedātājām lūdza katrai individuāli ierakstīt video Maikla Džeksona dziesmu We Are the World. Šie ieraksti tika iemontēti kopējā virtuālā kora video, kurā dziedāja bērni un jaunieši no daudzām valstīm. Tas bija ļoti emocionāls video, jo tika publicēts marta beigās, kad visa pasaule bija satraukta Covid-19 straujās izplatības dēļ.
Jūnija sākumā Balta saņēma uzaicinājumu piedalīties 11. Šanhajas mūzikas festivālā Music in the Summer Air. Mums lūdza atsūtīt divu dziesmu video. Tā kā agrāk nebija populāri festivāli ar video, mums nebija īsti ko sūtīt. Par laimi, 11. jūnijā beidzās ārkārtējā situācija, un mēs jau pēc četrām dienām uzņēmām abu dziesmu video. Filmēšana notika epidemioloģiski drošos apstākļos pie jūras un kāpās mežā, ievērojot distanci. Bija aizkustinoši redzēt dziedātājas atkal kopā, jo vairākus mēnešus pēc Korejas brauciena bijām satikušās tikai platformā Zoom. Šanhajas festivālam bija jāsūta vēl vairāki citi ieraksti, videosveicieni citiem dalībniekiem un videoreklāmai, kā arī desmit dziedātāju individuāls dziedājums uz fonogrammas visu dalībnieku virtuālā un simfoniskā orķestra kopdziesmai Auld Lang Syne.
Jūlija beigās ar mani sazinājās Dienvidāfrikas sieviešu koru festivāla direktore un ielūdza piedalīties virtuālajā festivāla South Africa Virtual Choral Celebration Festival finālā. Arī šim notikumam vajadzēja gatavot un sūtīt video, kurā diriģents pastāsta par kori, piesaka dziesmu, kā arī uzrunā dziedātājus un koru vadītājus visā pasaulē, lai psiholoģiski atbalstītu un iedvesmotu nepadoties un tupināt strādāt.
Novembrī koris dziedāja Grieķijas pilsētas Saloniku rīkotajā tiešsaistes Pasaules koru festivālā, kas bija veltīts mieram (World Choir Festival on Musical Dedicated to Peace). Novembrī koncertējām Melburnas Latviešu organizāciju apvienības veidotajā filmā Latvijas valsts svētkos, savukārt decembrī – Ņujorkas latviešu kora Ziemassvētku koncertā tiešsaistē. Ziemassvētkos iedziedājām arī Ērika Ešenvalda O Salutaris Hostia, savukārt ar Fortius – trīs daļas no Māra Lasmaņa Adventa mesas ar solisti Lauru Teivāni, ko ievietojām sociālajos tīklos. Katrs iesūtīja mājās nofilmētu video. Viena Baltas soliste dzīvo Itālijā, otra – Bauskā… Protams, visi šie video iespējami tikai kā vizuālais papildinājums jau gataviem, iepriekš kvalitatīvi ierakstītiem audioierakstiem. Katra šāda video nofilmēšana ir daudzu stundu darbs, tāpat kā pēc tam to samontēšana kopā virtuālā kora daudzajos lodziņos.
Kora Balta dziedātājas teica, ka tiešsaistes festivāli ir "wow"! Šī intensīvā darbošanās palīdzēja neiekrist pesimismā, sāpīgi pārdzīvojot par plānotajiem, bet atceltajiem klātienes notikumiem – polifoniskajai mūzikai un habaneras žanram veltītā konkursā Torrevjehā Spānijā jūlijā un 58. Austrālijas latviešu kultūras dienās Sidnejā decembrī. Šie notikumi ir pārcelti uz šo gadu, un, protams, tajos piedalīsimies.
Visos pasākumos vareni izskanēja ne tikai kora Balta, bet arī Latvijas, Rīgas un Latvijas Universitātes vārds. Par darbu ar kori Balta un kamerkori Fortius pandēmijas laikā man izdevās pastāstīt vieslekcijā Nordplus projektā Skandināvijas un Baltijas valstīm Nordic Network for Music Education, kas norisinājās platformā Canvas Hāmarā Norvēģijā.
Tomēr, kopumā analizējot koru darbu pandēmijas laikā, satraukumu rada ieilgusī neskaidrā situācija. Ir lielas bažas par amatiermākslas un kultūras attīstību un pastāvēšanu turpmāk. Vai tā var pastāvēt "slēgtos apstākļos"? Daudziem motivāciju dziedāt korī sekmē došanās koncertbraucienos uz konkursiem un festivāliem ārzemēs. Augstākā līmeņa amatierkori vieglāk pārcietīs šo laiku, bet kas notiks ar vidējā līmeņa un mazajiem lauku koriem? Kas notiks ar Dziesmu svētku tradīciju?
Raksts publicēts portālā diena.lv (17.02.2021)
